Pavasaris ar pievienoto vērtību

Standard

Katru gadu no jauna iemīlos….

Esmu iemīlējusies pavasarī!  Tam ir vairāki iemesli – viens no tiem ir neizmērojamā enerģija, ko sniedz  pavsaris, otrs aktivitātes, piemēram, sports, talkošana, viesības pie dabas krūts.

Sports rada neizmērojamu apetīti, ne tikai tīri fiziskā izpratnē, bet arī pārnestā, tā teikt,  apetīte rodas ēdot, tā arī man šogad gribas izdarīt maksimāli daudz.

10 km maratonā – eh, tas taču tāds sīkums viens ir vai ne? Nebūt nē, tas ir milzīgs darbs ar sevi – treniņi, pareiza elpošana, ritms, regularitāte. Gribās sev un citiem pierādīt – jā, es to varu! Vai es to varu ? Šodien varēju, vai varēšu 18. maijā – redzēsim.

Šogad vairs neskrienu pa Rīgas ielām, tagad sanāk skriet pa meža ceļu, man patīk svaigs gaiss piepilda bagātīgi plaušas, ziedputekšņi kairina, bet kopumā enerģija un izturība ir daudz augstākā līmenī kā skrienot pa Rīgas ielām. Cilvēku arī mazāk, tas priecē, cik tad ilgi var klausīties dažādas piezīmes no soliņu deldētājiem ar pudeli pie mutes sūcot pēdējo pili vella dziru.

Pirmo reizi piedalījos pavasara talkā, šogad braucu kopā ar jaunajiem kolēģiem talkot “Pakāpienos” – tā sajūta, kas rodas krāsojot, kārtojot, sarunājoties ir motivējoša, tā rada pievieno vērtību darbam. Nekad dzīvē nebiju domājusi, ka krāsot sētu var būt tik aizraujoši.  Tātad es iemācījos, ka palīdzēt var ne tikai pārskaitot pāris eiro uz ziedot.lv kontu, bet gan braucot, palīdzot, aprunājoties ar cilvēkiem, kuri šajā dzīvē posmā ir nonākuši situācijā, no kuras viņiem ir jāmācās, lai kļūtu pastāvīgi. Vienmēr jau liekas, nu ko tad viņi nedara, nu ka tā var, ka paši nevar nokrāsot to sētu, vai parūpēties par vidi sev apkārt. BET, atceramies sevi kādā savā dzīves situācijā, kad jutāt bezspēku, nomācošas domas, nevēlēšanos darīt pilnīgi neko,.. Pirms nosodīt, jāmēģina tomēr saprast un izprast, ikvienam no mums ir bijušas smagi brīži, dzīves pavērsieni. Un nekļūdās tas kurš nedara, nemēģina neko. Tie, kuri cenšas mainīt kaut ko, tie kļūdās ļoti bieži.

Katrai tautai sava mentalitāte. O, JĀ! Biju viesībās – holandiešu stilā, kur viesi 50% holandieši, pārējie 50% latvieši, krievi, amerikāņi utt. Gan jau nopratāt, viens no pāra ir holandietis, otrs – otrā pusīte, rezultātā dažādu tautību satikšanās vienuviet. Tas ir interesanti, ar viesiem sāku runāt angliski, izrādās, esam  taču abi latvieši, bet pēc skata nemaz nevar pateikt. Pasmejamies un dodamies tālāk. Šoreiz svinībās iepazināmies ar jauku pāri – sieviete no Ņujorkas, vīrietis no Holandes, abi pārcēlušies dzīvot uz Latviju. Sajūtas, uzzinot, ka sieviete dzimusi un augusi Ņurjorkā, bija OOOOO, vai nav vienreizēji  – viņa bez problēmām var doties uz ASV un tāpat ceļot pa visu Eiropu, jo ir gan viena, gan otra pase kabatā  un tekoši runā abās valodās. Latviski viņa vēl macās, bet tekoši prot pateikt “Mans kaķis ir pūkains” – tā smējusies nebiju sen. Šādas satikšanās ir vērtīgas. Pirmkārt, jauni kontakti, otrkārt, pavērot no malas cilvēkus vienmēr ir bijis mans hobijs, un šādas viesības man ir kā medus maize. Kas likās interesanti, latvieši no latviešiem izvairās, pie jebkura holandiešu var pieiet un uzsākt sarunu, bet latvieši veicīgi dodas prom, kad saprot, ka otrā galā latvietis. Esmu ieinteresēta, vēlos izzināt iemeslus.

 

Ar sveicieniem,

ES

 

 

Image

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s