Pārmaiņas dzīvē

Standard

Mēs vienmēr atrodamies vilcienā, kur ir stacija Darbs, Mājas, Skola, Brīvais laiks.

Tuvojas pavasaris, jauns enerģijas lādiņš, lai iesāktu jaunus darbus. Darbus, kas nav saistītu ar manu ikdienas darbu. Mans ikdienas darbs ir sasniedzis robežu, kad nāk pār mani tāda kā saprašana par to, ko tad vēlos dzīvē darīt.. Un mana izvēlētā profesija, iespējams, nebūs mana nākotnes izvēle. Kāpēc tā? Tādēļ ka manis izvēlētā sfēra Mārketings ir pilnīgi viss, sākot ar pareizi uzrakstītu e-pasta vēstuli, beidzot ar putekļiem savā un citos kabinetos, jo vai tad tā mēs reprezentējam savu uzņēmumu, netīru, putekļainu un valodu bez epitetiem un citiem izteiksmes līdzekļiem? Brīdi, kad no tevis sagaida, ka darīsi visu un par to atbildēsi, sāc aizdomāties, vai man tiešām to visu vajag, diez vai kāds man pateiks paldies un apmaksās SPA pēc stresa pārņemtā un negulētām naktīm.. Atbilde ir Nē, jau pārbaudīts. Un tie kuri saka, kāpēc, lai kāds teiktu paldies vai vēl muļķīgāk apmaksātu SPA, tā taču ir pieredze, sasniedz kaut ko u.c. nejēdzības. Padomājiet vēlreiz!

Vai tiešām ir kāds cilvēks, kas mīl savu darbu, es domāju, patiesi mīl un ir līdz mielei ieinteresēts visos procesos ? Vai varbūt tās ir mainīgas emocijas? Par sevi jāsaka, ka tās ir ļoti mainīgas emocijas. Ir dienas, kad atlūgums būtu vislabākā izvēle un dienas, kad es varu, es daru, man pat patīk.

Darbs vai ģimene, proti, bērni, pamperi un nemazgāti mati ? Kaut kādā periodā, iespējams, ka jā, bet bērni, smaids, pirmā skolas diena, brīvs cilvēks ar brīvu domāšanu bez aizspriedumiem, bet ieaudzinātām vērtībām. Ir kur tiekties!

Lai 2015. gads ienes izmaiņas manā dzīvē!

Advertisements

Balansēšanas māksla dzīvē

Standard

Balansēšanas māksla ir prast atrast līdzsvaru starp attiecībām, darbu un studijām augstskolā un,protams, sabiedrisko dzīvi.

Protams, ne vienmēr dzīvē ir tiešī šāds salikums, citam tas var būt darbs, hobijs, ģimene ..

Strādājot radošā profesijā, kur ikdienu no tevis sagaida jaunas idejas,  dažreiz šķiet, ka jauno ideju vietā galvā  parādās zīme jautājuma veidolā ???

Es esmu sapratusi, ka sēžot pie datora un lūkojoties ārā pa logu, tās idejas neradīsies. Ir jāapmeklē semināri, ir jādodas un jārunā ar cilvēkiem, kuri ir jomas speciālisti un cilvēki, kuri pat nav saistīti ar nozari, kur strādājat. Kāpēc tā? Paskaidrošu. Profesionāļi pastāstīs par pieredzi, par darbiem ko veikuši, par nākotni un tendencēm. Ar cilvēkiem, kuri nav saistīti ar tava darba specifiku, var aprunāties un novērot viņus, kā viņi domā, kā uztver informāciju, kāds ir dzīves redzējums, paradumi… Jo dažādāku cilvēku sabiedrībā tu uzturēsies, jo vairāk gūsi priekšstatu par dzīvi un tās vajadzībām, kas savukārt radīs vērtīgas idejas…

Realizējot idejas atceries nebaidīties! Jo līdzko sāksi baidīties no nezināmā, tā arī nekas netiks izdarīts. Mēs mācāmies no katras dzīves situācijas un kļūdām. Katrs cilvēks ir OK! 🙂

Kāda te ir saistība ar balansu ? Saistība un vienotais faktors ir atrasties cilvēkos – ģimene, studijas biedri, kolēģi utt. Tas ir veids kā balansēt,mācīties no ikviena jebkurā situācijā. Ja tu domā, ka zini visu, tad nezini neko :).

Turpinām eksperimentēt un mācīties balansēt!

Mans “Stipro skrējiens” 2014.

Standard

Image

Neplānojot, nedomājot un visādi citādi  ignorējot šo pasākumu, tomēr tika panākts, ka piedalos 2014. gada rīkotajā sporta pasākumā “Stipro skrējiens”.

Līdz šim apzināti izvairījos no dalības, interese bija, bet veselais saprāts vienmēr norādīja uz to, ka diez vai fiziskā izturība būs pietiekama.

Kā tas bija?

Ja jau varu vēl kaut ko uzrakstīt, tas nozīmē, ka izdzīvoju.

Pasākuma laikā nevienu no mums laika apstākļi nežēloja, bija auksti, slapji, vētraini un tā tālāk. Brīdī, kad likās, ka nu lielākā daļa trases viennozīmīgi jau ir noskriets, izrādās, ka bija pārvarēti tikai nepilni 5 km, tajā brīdī biju gatava raudāt. 

Sākums bija ļoti cerīgs, daudz enerģijas, pozitīvas emocijas, komandas gars, pirmie šķēršļi caur ūdens baļļām un dubļainu mežu likās tāds wow elements un deva cerību, ka būs tomēr izdevies pasākums. Pēc tam sākās arvien vairāk dubļaini baseini, kur smakojošais ūdens sniedzās līdz kaklam, tad atkal dubļi, tad ūdens, tad dubļi un visbeidzot arī parādījās šķēršļi, bet ūdens peldes jau tā bija nogurdinājušas, ka ar lielu sajūsmu šķēršļus neizdevās sagaidīt, lai gan lielākā daļa no tiem bija pat ļoti interesanti izveidoti.

Bija tik auksti, ka drebēji visi, pat muskuļainie vīriešu kārtas dalībnieki, laika apstākļi nežēloja nevienu. 

Kāpēc neizstāties un mest mieru, ja jau bija tik auksti un acis pildījās ar izmisuma asarām ?

Tāpēc, ka latvieši pēc dabas ir sīksti, pukstēs, bet ies līdz galam, tā nu es vakar biju visīstākais latvietis, kurš kā zombijs vilkās līdz finišam. Izgāju VISUS šķēršļus, protams, ar komandas palīdzību – palīdzīga roka īstajā brīdī bija kā mierinājums, ka viss izdosies.

Bija daudz sastrēgumu pie šķēršļiem, tā kā bija daudz dalībnieku, tad nācās arī gana ilgi stāvēt rindās, lai tiktu pie šķēršļa, šajos brīvajos brīžos visi lēkāja, kustējās, centās kādu siltu sajūtu notvert, bet tas nevienam neizdevās. 

Bija jālec, jārāpjas, jākrīt, jāpeld, jāskrien  uz augšu, uz leju, apkārt un taisni, organisms, kā jau rakstīju, pēc 5 km bija beigts, nevienu daļu no sava ķermeņa nevarēju just, jo bija auksti, zobi klabēja, ķermenis drebēja, bet bija jāturpina.

Interese par šāda veida pasākumiem man vienmēr ir bijusi, vienmēr ir aizrāvusi un domāju, ka arī aizraus, bet tas nav viegli, šeit ir jābūt vismaz kaut kādai pieredzei un draudzībai ar sportu, jo man, cilvēkam, kurš ar sportu draudzējas mēreni (regulāri skrienu), šis pasākums šķita gana smags.

Rezultātā pēdējie 90 m likās kā 10 km, visi kā zombiji no seriāla “Walking dead” vilkām kājas ar cerību, vēl pavisam nedaudz, tūlīt būsim galā… aiz muguras bieži dzirdēju tekstus viss pietiek, nevaru vairāk, virs izrakumiem varēja dzirdēt helikoptera pacelšanos, likās, tad tāda sajūta ir kara laukā… Novirzījos no tēmas, brīdī, kad likās, ka finiš ir rokas stiepiena attālumā, mūs sagaidīja vēl viens šķērslis – jātiek pāri kaut kādam dzelzim, laikam vilciena vagonam. Ticiet man – neviens nebija sajūsmā, stenēdami, elsodami kaut kādā mistiskā veidā pārvēlāmies visam šim murgam pāri un bijām finišējuši. Pretī uzreiz cilvēki ar fotoaparātiem, smaidiet, malači, smaidiet… Prieks, ka bija tik daudz līdzjūtēju, žēl vien, ka smaidu neizdevās izdvest, jo viss bija līdz baltajām pelītēm..

Rezumē, pārsalu līdz kritiskai robežai…Bet ne par to stāsts. Stāsts ir par to, ka kā komanda bijām salīdzinoši vienota,  viens otram palīdzējām un neatstājām nelaimē. 

Šodien ķermenis smeldz, kājas ir nevis savā dabiskajā krāsā, bet gan ar zilu nokrāsu un skrāpējumiem, tāpat arī rokas.

Neņemot vērā, šausminošos laika apstākļus, tomēr piebildīšu, ja būtu bijis +25 C, tad  trase būtu bijusi pat ļoti patīkama un iespēja izbaudīt pasākumu kopumā būtu arī vairāk izdevusies, BET jāsaka, ka man patika… jauna pieredze, sajūtas, izpratne reālajā dzīvē, ne tik tas kas filmās redzēts deva jaunu skatījumu.

 

Image

Pavasaris ar pievienoto vērtību

Standard

Katru gadu no jauna iemīlos….

Esmu iemīlējusies pavasarī!  Tam ir vairāki iemesli – viens no tiem ir neizmērojamā enerģija, ko sniedz  pavsaris, otrs aktivitātes, piemēram, sports, talkošana, viesības pie dabas krūts.

Sports rada neizmērojamu apetīti, ne tikai tīri fiziskā izpratnē, bet arī pārnestā, tā teikt,  apetīte rodas ēdot, tā arī man šogad gribas izdarīt maksimāli daudz.

10 km maratonā – eh, tas taču tāds sīkums viens ir vai ne? Nebūt nē, tas ir milzīgs darbs ar sevi – treniņi, pareiza elpošana, ritms, regularitāte. Gribās sev un citiem pierādīt – jā, es to varu! Vai es to varu ? Šodien varēju, vai varēšu 18. maijā – redzēsim.

Šogad vairs neskrienu pa Rīgas ielām, tagad sanāk skriet pa meža ceļu, man patīk svaigs gaiss piepilda bagātīgi plaušas, ziedputekšņi kairina, bet kopumā enerģija un izturība ir daudz augstākā līmenī kā skrienot pa Rīgas ielām. Cilvēku arī mazāk, tas priecē, cik tad ilgi var klausīties dažādas piezīmes no soliņu deldētājiem ar pudeli pie mutes sūcot pēdējo pili vella dziru.

Pirmo reizi piedalījos pavasara talkā, šogad braucu kopā ar jaunajiem kolēģiem talkot “Pakāpienos” – tā sajūta, kas rodas krāsojot, kārtojot, sarunājoties ir motivējoša, tā rada pievieno vērtību darbam. Nekad dzīvē nebiju domājusi, ka krāsot sētu var būt tik aizraujoši.  Tātad es iemācījos, ka palīdzēt var ne tikai pārskaitot pāris eiro uz ziedot.lv kontu, bet gan braucot, palīdzot, aprunājoties ar cilvēkiem, kuri šajā dzīvē posmā ir nonākuši situācijā, no kuras viņiem ir jāmācās, lai kļūtu pastāvīgi. Vienmēr jau liekas, nu ko tad viņi nedara, nu ka tā var, ka paši nevar nokrāsot to sētu, vai parūpēties par vidi sev apkārt. BET, atceramies sevi kādā savā dzīves situācijā, kad jutāt bezspēku, nomācošas domas, nevēlēšanos darīt pilnīgi neko,.. Pirms nosodīt, jāmēģina tomēr saprast un izprast, ikvienam no mums ir bijušas smagi brīži, dzīves pavērsieni. Un nekļūdās tas kurš nedara, nemēģina neko. Tie, kuri cenšas mainīt kaut ko, tie kļūdās ļoti bieži.

Katrai tautai sava mentalitāte. O, JĀ! Biju viesībās – holandiešu stilā, kur viesi 50% holandieši, pārējie 50% latvieši, krievi, amerikāņi utt. Gan jau nopratāt, viens no pāra ir holandietis, otrs – otrā pusīte, rezultātā dažādu tautību satikšanās vienuviet. Tas ir interesanti, ar viesiem sāku runāt angliski, izrādās, esam  taču abi latvieši, bet pēc skata nemaz nevar pateikt. Pasmejamies un dodamies tālāk. Šoreiz svinībās iepazināmies ar jauku pāri – sieviete no Ņujorkas, vīrietis no Holandes, abi pārcēlušies dzīvot uz Latviju. Sajūtas, uzzinot, ka sieviete dzimusi un augusi Ņurjorkā, bija OOOOO, vai nav vienreizēji  – viņa bez problēmām var doties uz ASV un tāpat ceļot pa visu Eiropu, jo ir gan viena, gan otra pase kabatā  un tekoši runā abās valodās. Latviski viņa vēl macās, bet tekoši prot pateikt “Mans kaķis ir pūkains” – tā smējusies nebiju sen. Šādas satikšanās ir vērtīgas. Pirmkārt, jauni kontakti, otrkārt, pavērot no malas cilvēkus vienmēr ir bijis mans hobijs, un šādas viesības man ir kā medus maize. Kas likās interesanti, latvieši no latviešiem izvairās, pie jebkura holandiešu var pieiet un uzsākt sarunu, bet latvieši veicīgi dodas prom, kad saprot, ka otrā galā latvietis. Esmu ieinteresēta, vēlos izzināt iemeslus.

 

Ar sveicieniem,

ES

 

 

Image

Kad bail no izvēlēm un dzīves iespējām

Standard

 

Kāda ir tā sajūta, kad kāds mēģina tevi kontrolēt un padarīt mazāku, melnāku kā esi, šo sajūtu laikam ir izbaudījis ikviens. Cits biežāk, cits retāk. Kā ar šādu sajūtas radīšanu cīnīties?

Dzīvē vispār kā pēc ābeces nekas nenotiek. Vienmēr cilvēki mēdz baidīties riskēt, cīnīties par sevi, par savām iespējām. Liekas, ka drošāk ir dzīvot savā pasaulē, kas neapšaubāmi ir daudz ērtāk un patīkamāk, kā izkāpt ārpus savas komforta zonas.

Es vienmēr esmu centusies strikti dzīvot savā komforta zonā un man tas vienmēr ir ļoti paticis, bet vai , tāpēc, ka vecāka kļūstu, vai tāpēc, ka apnika būt bailīgai un ērtai ikvienam, gribēju un joprojām daļēji gribu izmainīt visu savu dzīvi. Nē, es neceru, ka būs kā filmās, tā tik tiešām realitātē tā nenotiek, ne vienmēr pareizie cilvēki un situācijas pareizi saslēdzas.Tāpēc jau tā ir realitāte, kur viss ir mainīgs, pat vērtības. 

Savu dzīvi esmu izmainījusi par 180 grādiem, vēl palicis pēdējais posms, kas jāpabeidz un esmu ar vienu kāju iekšā jaunajā. Un tieši šis viens posms, kas japabeidz, moka mani ikdienu, nervi neiztur, noskaņojums nemitīgi mainās, gribās savu nepatiku, sāpi izkliegt, bet saprotu, ka nevaru, ir jābūt nosvērtai, un jādomā loģiski. Emocijām ļauties nedrīkst. 

Image

 

Tā ir negatīvā puse. Ir vēl neapšaubāmi arī pozitīvas emocijas par visiem notikumiem, kuri pašlaik notiek un notiks. Es vienmēr esmu baidījusies no visa jaunā, šogad šī mana īpašība ir krasi mainījusies. Jā, es joprojām baidos, bet tās bailes ir vairāk kā interese par to kā nu būs.  Esmu par sevi pārsteigta. Tomēr jāpiebilst, bail ir, bet mazāk. Bail ir palikt šeit esošajā vietā, bet nav bail doties tālāk.

Gan jau saprotams, ka šis raksts ir par darbu, par darba iespējām par aiziešanu no esošās vietas un došanos uz jaunām otrajām mājām.

Kas ir labs darbs? Laba alga, kolēģi un viena viļņa, aktīva, pozitīva sadzīve un , protams, pats galvenais sev saistoši, interesanti darba pienākumi. Cik bieži tā gadās reālajā dzīvē? Drīz uzzināsim.

Image

Darba intervija

Standard

Es intervēju un mani intervē.

Abās pusēs izjūtu uztraukumu. Gribu justies un likt justies ērti.

Ir cilvēki, kuri ierodas uz interviju, un ir tādi, kuri izvēlas neierasties. Kāpēc, cilvēki sūta CV, ja nav ieinteresēti konkrētajā vakancē? Vai sūta, jo it kā grib strādāt, it kā vajag naudu, it kā grib kaut ko darīt? Kā cilvēks, kurš nav ieradies uz norunāto dabra interviju jūtas? Viss vienalga, noignorē to konkrēto laiku, kad viņam/viņai vajadzēja jau atrasties pārrunu zālē? Kas to ietekmē? Vai tiešām tās būtu bailes no darba intervijas?

Image

Kāpēc es devos uz darba interviju?

Devos, jo labu laiku iepriekš sapratu, ka vēlos mainīt darbu – 3 gadi vienā uzņēmumā – zinu,ka nav jau tik daudz, bet ir BET. BET ir tāds, ka šis bija mans pirmais nopietnais uzņēmums, kur strādāju. Aizgāju strādāt, kad studēju augstskolā. Nu jau 3 gadi pagājuši, sapratu, ka mani īsti neapmierina tas, kā uzņēmums motivē mani, atalgojums, darba vide (ofiss). Iedomājieties, man nepatika mans ofiss – telpa! Ofisa telpa pati par sevi jau tīri okei, bet tur nebija logi. LOGI!! Es varētu raudāt, lai Jūs mani saprastu, cik izmisusi es biju, jo neredzēju ne sauli, ne lietu, neko, tikai SIENU, veselas 4 SIENAS!

Numur 2 – motivācija. Kā motivēt darbinieku, lai darbinieks motivācijas rezultātā neaizietu? Būsim atklāti numur viens – ALGA , numur divi – attieksme no vadības puses, vēlams pozitīva un ieinteresēta, numur trīs – kopēji uzņēmuma pasākumi. Darbs ir otrās mājas, kāpēc, lai darbinieks nevarētu justies ērti. Kad esmu labā omā, tad  es varu visu, Ja es mājās esmu labā omā, tad es varu uzpost, gatavot un tā tālāk, tātad loģiski, ja es darbā jūtos novērtēja un motivēta, es taču labrāt darīšu visu , lai uzņēmums veiksmīgi darbotos.

Numur četri – neuzlikt papildus pienākumus, vismaz ne ilgstoši,  kas neietilpst darba aprakstā. Lai vai kā, bet cilvēkam tak paliek tikai 2 kājas, 2 rokas , viena galva.Image

Tas vēl nav viss, bet es noguru no rakstīšanas. Turpinājums sekos.

2014. gads.

Standard

Atnāca un aizgāja 2013. un ieradās 2014. gads. Lielais pārmaiņu gads.

Kāpēc tā?

Mana dzīve apgriezās ar kājām gaisā.

Mani pozitīvie jaunumi:

1.Jauna dzīvesvieta

2.Jauns darbs 

3. Un man būs kaķis (ilgi gaidītais un lolotais brīnums)

Negatīvās puses:

1. Kaut kā jāizdzīvo pašreizejā darbā līdz februāra beigām. Ne visiem, ziņas par manu aiziešanu, lika aiz prieka spiegt sajūsmā. Man šķiet, ka ar šo izvēli, esmu aizvērusi durvis tuva cilvēka ģimenes attieksmei un komunikācijai  ar mani. Vai mani tas uztrauc? Jā un nē, es nezinu vēl kā būs.

2. Stress, vai mans jaunais dabrs būs labvēlīgs man, vai kolēģi būs cilvēki ar labdabīgu noskaņu ? Lūdzu, Dievu, lai būtu.

3. Jaunā dzīvesvieta mani piespiež no rītiem celties 2 stundas agrāk. Vieta super, bet mans miegs cieš un kā vēl cieš. BET tas ir tā vērts.

4. Man būs kaķis , kaķis , kaķis un es nevarēšu visu laiku būt kopā ar savu kaķi .

Rezumē: Lielākis notikums šajā gadā: man būs kaķis , kaķis, kaķis.Image